Finanšu kapitāla atdeves aprēķins radošajās industrijās

Kādu stratēģiju izvēlēties un kā padarīt sevi populāru Radošais potenciāls ir katrā cilvēkā, taču tikai daži to jūt kā savu aicinājumu un attīsta līdz augstākam līmenim. Brīdī, kad notiek pāreja no hobija uz profesionālo līmeni un mākslas darbi vai pakalpojumi tiek piedāvāti iegādei ir sācies jauns posms mākslinieka dzīvē. Lai neieslīgtu ikdienas rutīnā un nezaudētu radošo garu, ir būtiski spēt sadalīt laiku, kas tiek veltīts komerciāli veiksmīgiem projektiem un laiku, kas nepieciešams inovāciju meklējumiem. Diemžēl liela daļa mākslinieku mēdz iebraukt pirmajā, retāk otrajā grāvī un bez atbalsta no malas nav spējīgi pilnvērtīgi funcionēt. Zinot šos apstākļus, valsts ir izstrādājusi vairākus atbalsta mehānismus, kas pieejami grantu vai kā atbalsta finansējums projektos iesaistītajiem dalībniekiem.  Pats lielākais no valsts atbalsta instrumentiem ir Valsts Kultūrkapitāla fonds, kas katru gadu sadala vairākus miljonus eiro dažādu nozaru speciālistiem. Kritēriji naudas sadalē ir pieejami, taču to interpretācija lielā mērā balstās uz komisijas locekļu subjektīvo viedokli.

Par laimi pēdējos gados valsts un arī uzņēmēji – mecenāti sāk apzināties, ka investīcijas kultūras nozarē nav zemē nomesta nauda, bet ilgtermiņā var sniegt pozitīvu naudas plūsmu. Ja mecenāti no šīs tendences neko daudz nevar iegūt, tad valsts ilgtermiņā var piesaistīt daudzus miljonus eiro. Labs piemērs šādai izpratnei ir Daugavpilī atvērtais Marka Rotko centrs. Pasaulē plaši pazīstamais mākslinieks vēl pirms dažiem gadiem Latvijā bija pazīstams vien profesionāļu aprindās. Šobrīd Marka Rotko centrs ir kļuvis par Daugavpils vienu no atpazīstamības zīmēm un piesaista viesus no tuvām un tālām ārzemēm. Atšķirībā no materiāltehniski ietilpīgajām nozarēm, mākslas un kultūras nozarei ir tendence laika gaitā, pieaugot atpazīstamībai, kāpināt apgrozījumu. Tas nozīmē, ka investīcijas kultūras nozarē ir labs veids kā ilgtermiņā būtiski palielināt valsts budžetu ar jauniem nodokļu ieņēmumiem. Lai tas notiktu ir vajadzīgs zināms politiķu briedums, jo nav vienkārši izskaidrot vēlētājiem, kādēļ ieguldīt naudu jaunas koncertzāles būvniecībā var būt lietderīgāk nekā citos projektos.

Privātiem censoņiem – māksliniekiem vai mākslinieku apvienībām, turpretim vairāk interesē finansiālā atdeve īstermiņā, lai nav jākar zobi vadzī vai jāņem aizdevums. Ja personības briedums atļauj ir iespējams darboties komerciāli veiksmīgi, bet vienlaikus saglabāt spēju radīt arī tiešām monumentālus darbus. Lielā mērā tas ir daudz labāk  nekā strādāt parastu, algotu darbu no 9 līdz 17-iem, mākslinieciskās aktivitātes atstājot vien hobija līmenī. Lai panākumi neizpaliktu ļoti būtiski ir spēt savus darbus reklamēt un arī pārdot. Nereti tieši šis faktors ir tas, kas nostāda Latvijas māksliniekus zemākā līmenī nekā rietumvalstu kolēģi.

Viena no pieejām, lai reklamētu sevi ir koncentrēt uzmanību uz personības kā brenda nostiprināšanu. Kad tas izdodas, reizēm pat vairs nav tik būtiski, ko radīt, jo sekotāji ir gatavi iegādāties pilnīgi visus darbus. Panākt šādu līmeni nav viegli un ir būtiski nepazaudēt pašam sevi un neaizmirst iemeslus, kādēļ pašreklamēšanās aktivitātes vispār ir tikušas uzsāktas. Dalība starptautiskos konkursos un izstādēs ir jāmij ar aktivitātēm sociālajos tīklos, vietējā presē, radio un televīzijā. Iegūtā atpazīstamība kalpos kā labs tramplīns, lai kļūtu finansiāli veiksmīgākiem un varētu arī vairāk atvēlēt laiku radošās dzirksts spēcināšanā sirdij tuvos mākslas darbos.

 

 

About Author: